2 tipa diabēts – „Tas ir maratons, nevis sprints”!
Sveiki, mani sauc Džeimijs, un 2. tipa diabētu man konstatēja 2018. gadā. Pagājušajā gadā es piedalījos „Virtuālajā Londonas maratonā”, un es vēlos dalīties ar savu stāstu, lai motivētu un iedvesmoju jūs. Ja es to spēju, arī jūs to spējat!
Šķiet, pagājusi jau vesela mūžība, kopš man tika noteikta diagnoze; lielā mērā tāpēc, ka mans 2. tipa diabēts ir liela daļa manas dzīves.
Dzīvesveida maiņa palīdzēja ievērojami samazināt HbA1c
Formāli diagnozi es saņēmu 2018. gada maijā, bet nejutos vesels jau vismaz 12 mēnešus pirms tam. Mans sākotnējais HbA1c rādītājs bija 8,4 %. Kopš uzsāku „Veselīgāka dzīvesveida programmu”, esmu samazinājis HbA1c līdz 6,0 % laikā, kad rakstu šo rakstu, es gadu vairs nelietoju medikamentus.
Jau no paša sākuma es zināju, ka man ir jāpalielina fiziskās aktivitātes līmenis un jāmaina uzturs. Par laimi man patīk izaicinājumi un arī iepriekš esmu izbaudījis dažādus treniņu veidus.
Man motivācija trenēties bija samazinājusies, kad sasniedzu 40 gadu vecumu (tagad man ir 54 gadi). Iepriekš mani treniņi bija, piemēram, futbola spēlēšana vai trenēšanās, lai uzlabotu panākumus futbolā. Kad es pārtraucu spēlēt futbolu, tas atstāja tukšumu, ko es piepildīju ar darbu un ģimenes dzīvi, audzinot savus 4 dēlus un skatoties, kā viņi spēlē manu iemīļoto spēli.
Laiks dzīvē ir noteicošais, man paveicās, ka diagnozes noteikšanas laikā mani bērni jau bija sasnieguši vecumu, kad man un sievai parādījās vairāk laika sev, tas bija tik svarīgi. No abām lietām, kas bija jāmaina manā dzīvesveidā, lai kontrolētu diabētu, fiziskās aktivitātes man šķita vieglāk kontrolējamā un īstenojamā lieta. Uztura kontrole ir sarežģītāka, par to es šajā rakstā runāšu sīkāk.
Kā sākās mans maratons
Tagad pārdomājot to visu, šķiet, ka fiziskās slodzes palielināšana bija vienkāršāka. Es vienkārši izvēlējos kaut ko, ko varu izdarīt viegli, bez īpašām izmaksām un, galvenais, ko man patīk darīt. Es izvēlējos iešanu – nevis lēnu pastaigu, bet intensīvu soļošanu tik ātri, cik spēju. Sākumā tas bija kā piedzīvojums. Lauku, mežu un taku izpēte tuvākajā apkārtnē, maršrutu izstrādāšana un ainavas baudīšana. Tas kļuva par labu paradumu, viss, ko man vajadzēja, bija labi apavi un fitnesa aproce.
Laiks gāja, es zaudēju svaru, cukura līmenis asinīs samazinājās, es vēlējos sasniegt aizvien vairāk. Gada laikā es nogāju (soļu skaits noteikts ar fitnesa aproci, ko valkāju 24/7) vairāk nekā 2000 jūdzes – apmēram 15 000 soļu dienā. Gāju ārā jebkuros laikapstākļos bez jebkādiem attaisnojumiem un izbaudīju katru minūti.
Es sāku runāt ar draugiem par maratona noiešanu, viņi visi par to uzjautrinājās, bet neviens nevēlējās pievienoties. Es atliku šo ideju līdz 2020. gada jūlijam, kad pamanīju labdarības akciju ar nosaukumu „The Samarathon”. Tas paredzēja 26,2 jūdžu noiešanu jūlija laikā.
Es nolēmu noiet maratonu – vairāk nekā 200 jūdzes mēneša laikā. Tā nu šī bija mana pirmā neoficiālā maratona distance, es savācu vairāk nekā £ 900.
Pēc pirmā maratona noiešanas bija āķis lūpā
Es gribēju vēl. Es vēlējos pieveikt vēl vienu maratonu, bet darīt to oficiālāk. Kovida dēļ Londonas maratons 2020. gadā tika atcelts, bet kā pagaidu risinājums tika sarīkots „Virtuālais Londonas Maratons”. Tas man bija ideāls sākums. Tas notika atcelto sacīkšu dienā, distances veikšanai tika dots laiks no pusnakts līdz pusnaktij. Es nogāju šo pirmo oficiālo maratonu 7 stundās un 12 minūtēs, vairāk nekā par stundu ātrāk nekā iepriekšējo mēģinājumu.
Slavenā Ēzopa fabula par bruņurupuci un zaķi ir trāpīga analoģija manam progresam no staigātāja līdz maratona skrējējam/gājējam 2021. gadā.
Kā jau teicu šī raksta virsrakstā – „Tas ir maratons, nevis sprints". Šādi ļoti labi var salīdzināt diabētu un treniņus maratonam. Diabēts man būs mūžīgi; to ir grūti pieņemt, bet sliktās dienas nenosaka to, kas es esmu. Tāpat kā tās maratona treniņu dienas, kad kājas šķiet smagas kā svins, nenosaka spējas sportā.
Skriešana ar iešanas intervāliem palīdzēja man pāriet no iešanas uz skriešanu
2021. gada Virtuālajam Londonas maratonam es sāku trenēties 2021. gada februārī, tad es pirmo reizi iešanai pievienoju skriešanu. Ir tehnika, ko sauc par skriešanu ar iešanas intervāliem, tā palīdz pāriet no iešanas uz skriešanu. Vienkārši skaidrojot – tu mazliet paskrien, tad paej, pamazām, bet neatlaidīgi skriešanas laiks palielinās, iešanas kļūst mazliet mazāk. Līdz maijam es varēju noskriet 5 km un noskriet/noiet 10 km, mans plāns bija noskriet katru 2021. gada Virtuālā Londonas maratona distances jūdzi, un es galvā noteicu laiku, ko vēlējos pārspēt.
Treniņi gāja labi, bet septembra sākumā es inficējos ar kovidu un vairākas dienas jutos ļoti slikti ar gripai līdzīgiem simptomiem. Vienu brīdi es domāju par izstāšanos, jo es jutos ļoti slims un lielāko daļu septembra nespēju trenēties.
Tomēr 3. oktobris tuvojās, es sāku justies labāk un priecīgāk. Biju priecīgs piedalīties, priecīgs, ka vācu naudu „Diabetes UK” un priecīgs par pārējiem virtuālajiem skrējējiem, kas mājsēdes laikā bija kļuvuši par draugiem, pateicoties iniciatīvai #mindtalk.
Lielāks daudzums ogļhidrātu, lai uzkrātu enerģiju
Pirms trešā maratona es darīju kaut ko ļoti „nediabētisku”; es ēdu daudz ogļhidrātu. Sajūta bija ļoti neparasta, un cukura līmeni asinīs mazliet pieauga. Es zināju, ka tas ir pārāk augsts, kad radās vajadzība ļoti bieži apmeklēt tualeti, bet maratona dienā tas daudz ko mainīja. Enerģijas krājumi ļoti palīdzēja visu pasākumu laiku.
Tajā dienā es izgāju no mājām 5.30 no rīta, un adrenalīns bija klāt. Visi treniņi un gatavošanās deva rezultātus, un pirmās 19 jūdzes man izdevās pa lielākai daļai noskriet. Šajā ziņā es noskrēju perfektu maratonu un finišēju pēc 6 stundām un 25 minūtēm! Ātrāk nekā pagājušajā gadā un 5 minūtes zem paša noteiktā personiskā mērķa. Pārvarot šo maģisko distanci, rodas tik daudz emociju – pacilātība, izmisums un atvieglojums beigās. Es nebaidos atzīt, ka tad, kad lietotne ziņoja, ka esmu pabeidzis maratonu, man nobira kāda asara.
Šāda veida notikums un sasniegums man un manam 2. tipa diabētam ir tik svarīgs. Es zinu, ka visiem tas neder, bet tas palīdz man koncentrēties un saglabāt motivāciju. Es jau plānoju nākamo gadu. Es kandidēju uz īsto Londonas maratonu 2023. gadā, un esmu pieteicies arī Braitonas maratonam 10. aprīlī. Šīs apņemšanās ir tik svarīgas, bet ļoti svarīga ir arī dalīšanās pieredzē un atbildības uzņemšanās.
Es to uztveru tā, kā alpīnists uztver savu virvi un āķi; diabēts ir kā kalns, virve un āķis ir būvmateriāli, uz kā balstās nebeidzamais ceļš uz augšu.
Ja runa ir par sportiskajiem sasniegumiem, es domāju, ka šī gada maratons ir mani griesti. Vienlaikus tas palīdz man labi kontrolēt 2. tipa diabētu.