Diabēts un pubertāte
Agrāk vai vēlāk pubertāte pienāk visiem. Tā ir dabiska dzīves daļa. Diemžēl pubertāti nevar atlikt, un tas var radīt reālas grūtības cilvēkiem ar diabētu. Pubertāte nāk ar saviem īpašiem izaicinājumiem, ja runa ir par diabēta kontroli. Turpiniet lasīt, lai uzzinātu, kā tieši pubertāte ietekmē organismu ar diabētu.
Cukura līmenis pubertātes laikā ir kā amerikāņu kalniņi – bet kāpēc?
Pubertāte parasti iestājas starp 9 un 17 gadu vecumu, zēniem parasti mazliet vēlāk nekā meitenēm.
Kad sākas pubertāte, dažādās koncentrācijās (pulsējoši) sāk izdalīties estrogēns (meitenēm) un testosterons (zēniem). Šie hormoni samazina jutību pret insulīnu. Atšķirīgā hormonu līmeņa dēļ jutība pret insulīnu svārstās, tas izskaidro ļoti svārstīgo un „spītīgo” cukura līmeni asinīs.
Vairums meiteņu to sajūt, tiklīdz sākas mēnešreizes. Parasti tas izskatās šādi: cikla pirmajā daļā vajadzība pēc insulīna parasti ir mazāka, bet cikla otrajā daļā vajag vairāk insulīna. Apmēram piecas dienas pirms menstruācijām vajadzība pēc insulīna pieaug atkal estrogēna un progesterona līmeņa paaugstināšanās dēļ.
Svarīgs ir vēl viens hormons: augšanas hormons. Kā jau no nosaukuma var minēt, tas atbild par augšanu, kas notiek visā pusaudžu periodā. Tas izdalās agri no rīta un tādējādi noved pie paaugstināta cukura līmeņa asinīs no rītiem. To sauc arī par ausmas fenomenu, kas var radīt problēmas ne tikai pubertātes laikā, bet arī daudziem pieaugušajiem. Šie hormoni var palielināt vajadzību pēc insulīna par 1,5 – tas ir pilnīgi normāli un notiek ar visiem! Šo trako pusaudža gadu laikā ir normāli, svarīgi un nepieciešami pielāgot tam insulīna iestatījumus. Turklāt augošajam pusaudzim pēkšņi var būt daudz lielāka apetīte un viņš var sākt ēst milzīgas porcijas! Kā praktizējoša diabēta skolotāja es bieži esmu pārsteigta, cik daudz šie augošie cilvēki var apēst un cik daudz insulīna nepieciešams! Bet viņu organismam vajadzīga degviela, lai augtu, tur tās kalorijas ir nepieciešamas.
Procesi smadzenēs – lāsts un svētība vienlaikus
Pubertātes laikā ne tikai hormoni un to svārstības ietekmē cukura līmeni asinīs! Notiek arī smadzeņu nobriešana.
Pusaudži īsā laikā piedzīvo lielas garastāvokļa un emocionālās svārstības. Tas, protams, vēl vairāk samazina spēju mierīgi reaģēt uz svārstīgu vai negaidīti augstu cukura līmeni vai kaitinošiem jautājumiem no satrauktajiem vecākiem. Un neaizmirstiet vēl par sūkņa, mērierīces un CGM trauksmes signāliem.
Pubertātes rezultātā jaunie cilvēki vēlēsies kļūt patstāvīgāki. Ja bērniem un pusaudžiem ar diabētu atkal un atkal jautā cukura līmeni asinīs vai sensora rādījumus, viņiem tas ir kā solis atpakaļ.
Viņi vēlas kontrolēt diabētu paši, pavadīt laiku ar draugiem un baudīt dzīvi. Vecākiem un aprūpētājiem ir jāatrod trauslais līdzsvars, lai palīdzētu bērniem darīt to droši, pamazām uzņemoties vairāk atbildības.
Protams, ir ļoti svarīgi iemācīt savam pusaudzim galveno – nedrīkst izlaist insulīnu vai medikamentus, ignorēt pārāk daudzus trauksmes signālus, ir jāatceras regulāri mainīt sūkņa vietas. Un mēģināt neuztraukties par augstām vērtībām! Dariet, ko varat, kopā. Koriģējiet un ejiet uz priekšu.
Apmaiņa un vienaudžu atbalsts
Pusaudžiem ar diabētu ir daudz resursu no medicīnas iestādēm: bieži tiek organizētas apmācību programmas, pusaudžu nometnes un, lai cik neforši tas neizklausītos, „pašpalīdzības grupas". Tas viss var palīdzēt pusaudzim būt pašpārliecinātākam un neatkarīgākam, cīnoties ar diabētu.
Obligātas ir arī regulāras vizītes pie endokrinologa un diabēta apmācītāja, lai pārskatītu un pielāgotu insulīna devas vai pārrunātu kādas specifiskas situācijas. Dienas kārtībā ir komandas darbs!
Garlaicīgs nav arī laiks, kad pusaudzis oficiāli kļūst par pieaugušo! Pāreja no bērnu diabēta aprūpes uz pieaugušo diabēta aprūpi viņiem var būt biedējoša, īpaši tad, ja viņi ir uzauguši kopā ar bērnu ārstu. Lūdziet bērna ārstam palīdzēt šajā pārejā.
Labāk kopā
Ir svarīgi, lai jau no paša sākuma bērni un viņu vecāki diabēta terapijā būtu iesaistīti kopā. Ir ārkārtīgi noderīgi, ja augošais pusaudzis prot droši pielāgot insulīnu, skaitīt un aprēķināt ogļhidrātus, kā arī nomainīt sensoru vai infūzijas vietu. Un tas ļauj vecākiem palaist, uzticēties un iedrošināt neatkarību.