Uztura mīnu lauks – kā es kā cilvēks ar 2. tipa diabētu tieku galā ar ēdienu

2018. gada maijā 51 gada vecumā man tika noteikta 2. tipa diabēta diagnoze. Šajā rakstā es vēlos pastāstīt jums par savu pieredzi. Dzīve ar 2. tipa diabētu un iemācīšanās pareizi izvēlēties uzturu ne vienmēr ir viegla. Šāds ir mans ceļš...

Diagnozes noteikšanas laikā HbA1C man bija 8,4 %, un man bija tādi simptomi kā bieža urinēšana, nogurums un vispārēja sajūta, ka neesmu vesels.

Es devos pie ārsta sakarā ar biežo urinēšanu, jo šis ir arī prostatas vēža simptoms. Tajā laikā Apvienotajā Karalistē daudz runāja par to, ka vīrieši neiet uz pārbaudēm, lai šo slimību konstatētu.

Daudzas lietas sakrita kopā

Šajā dzīves posmā garīgi es nebiju labā stāvoklī. Dažādi faktori, tostarp 28 gadus ilgušā darba zaudēšana, multiplās sklerozes diagnoze sievai un finansiāli izaicinājumi, lika man justies ļoti slikti. Atskatoties atpakaļ, es domāju, ka tieši 2013. un 2014. gada notikumi man bija pagrieziena punkts uz 2. tipa diabētu.

Laimīgas sakritības dēļ manas diagnozes laikā Apvienotajā Karalistē bija akcija, kuras centrā bija pieaugošās bažas par 2. tipa diabētu un aptaukošanos. ĶMI tajā laikā man bija 39. Es atceros, ka bija 3 TV dokumentālās filmas, kurās bija runa par sakaru starp 2. tipa diabētu, aptaukošanos un ogļhidrātu ietekmi uz cukura līmenis asinīs.

Kad man pateica, ka esmu kļuvis par aptaukošanās statistiku, man bija kauns un apjukums, bet es uzreiz biju apņēmības pilns darīt kaut ko lietas labā. Man bija arī mazliet bail, mans vectēvs 70. gadu sākumā, būdams vēl jauns, bija miris no 1. tipa diabēta, un mana vecmāmiņa dzīves pēdējos divdesmit gadus dzīvoja ar 2. tipa diabētu. Kad es sāku saprast, kādas būs ilgtermiņa sekas, ja es nerīkošos, bija šoks – es varu piedzīvot jebko, sākot ar insultu vai sirds mazspēju, beidzot  ar redzes zaudēšanu vai locekļu amputāciju.

Veselības aprūpes speciālisti sniedza man daudz informācijas par uzturu, es apmeklēju apmācības, kurās tika sīkāk izskaidrots 2. tipa diabēts un uztura speciālists izglītoja par galvenajām pārtikas grupām un to ietekmi uz cukura līmeni asinīs. No plašsaziņas līdzekļiem un veselības aprūpes speciālistiem nāca pretrunīga informācija – plašsaziņas līdzekļi vēstīja, ka ogļhidrāti nenāk par labu un ir jāizslēdz no uztura.

Ēdiens man bija kā mierinājums

Uztura speciālista padoms bija vairāk vērsts uz sabalansētu uzturu, kurā ir iekļautas visas pārtikas grupas, tostarp „ļaunie” ogļhidrāti. Viņi šķīra labos un sliktos ogļhidrātus un paskaidroja, ka ogļhidrātiem ir svarīga loma organisma apgādāšanā ar enerģiju.

Iepriekš es daudzus gadus izmantoju ēdienu kā mierinājumu, lai noņemtu stresu. Manā dzīvē bija garš periods, kad gulēšana bija ļoti sarežģīta.

Es modos un gāju lejā, lai ēstu un tā noņemtu stresu par darbu un ikdienas dzīvi. Tas bija kļuvis par paradumu, un stāvoklis pasliktinājās, kad es zaudēju darbu. Es baidījos, ka vairs nespēšu uzturēt ģimeni.

Tā nu, apgādāts ar informācijas kalnu, es ātri ķēros pie darba, lai atgūtu kontroli pār cukura līmeni asinīs un ĶMI.

Sistemātiska cukura līmeņa mērīšana palīdzēja saprast, vai esmu uz pareizā ceļa.

Apmēram 4 mēnešu laikā es izslēdzu no uztura visus nevajadzīgos ogļhidrātus (maize, rīsi, makaroni, kūkas, kartupeļi, saldumi, uzkodas u.c.) un iekļāvu citus ēdienus un labos ogļhidrātus. Es turpināju ēst augļus, dārzeņus un salātus, bet kombinēju tos ar vistu, olām, zivīm, cūkgaļu, riekstiem u.c. Tam es pievienoju jaunu treniņu režīmu, par kuru pastāstīšu citā rakstā.

Šajā laikā es bieži pārbaudīju cukura līmeni asinīs – tukšā dūšā no rīta, 2 stundas pēc brokastīm, 2 stundas pēc pusdienām un 2 stundas pēc vakariņām. Es varēju sajust, kuri ēdieni mani ietekmēja un kuri ne. Bija arī nomierinoši redzēt, ka esmu uz pareizā ceļa. Rezultāts nāca ātri: pēc 4 mēnešiem mans ĶMI bija nokrities līdz 30, un cukura līmenis asinīs bija nokrities līdz HbA1C 5.3 %, palīdzēja arī 500 mg metformīna dienā. Lai to sasniegtu, es biju ievērojami samazinājis uzņemto kaloriju daudzumu – es apēdu apmēram 1250 kaloriju dienā. Laiks bija īstais – togad vasara Apvienotajā Karalistē bija neparasti karsta un sausa, tas vienmēr pozitīvi ietekmē manu pašsajūtu. Grūtā daļa bija uzturēt to arī aukstajos, tumšajos ziemas mēnešos.

Kad tuvojās 2018. gada ziema, es kļuvu mazāk disciplinēts ēdiena izvēlē un kaloriju skaitīšanā. Un atkal – man tas vienmēr ir bijis raksturīgi – vasarā zaudēt svaru, bet ziemā to dabūt atpakaļ. Tomēr pirmo reizi daudzu gadu laikā es paliku pie sava treniņu režīma. Vējš, lietus vai saule – es vienmēr nogāju garas distances. Šis paradums ir saglabājies vēl aizvien!

Kad 2019 gada aprīlī man tuvojās ikgadējā diabēta pārbaude, es mazliet uztraucos, bet biju patīkami pārsteigts, ka HbA1C man vēl aizvien ir ārpus diabēta diapazona - 6.1 %.

Galvenais ir sabalansēts uzturs un fiziskā slodze

Laika gaitā es izveidoju režīmu, kas ietvēra aizvien lielākas intensitātes treniņus, un centos ēst veselīgi un sabalansēti. Diētas ievērošana var kļūt par apmātību, un man ir spēcīga pārliecība, ka pārtikas produktu, jebkuru produktu izslēgšana nav ilgtspējīga. Mana pašreizējā metode balstīta uz konsekvenci un slikto dienu piedošanu sev.

Šāds pašlaik ir mans ēdienreižu grafiks:

• Brokastis – Jumbo auzu pārslu putra ar mandeļu pienu, mandeļu pārslām un banānu
• Pusdienas – parasti pamatā olas un sēnes, varbūt kāds pilngraudu grauzdiņš
• Vakariņas – olbaltumvielas, dārzeņi/salāti, cieti saturoši ogļhidrāti

Šī pieeja nodrošina to, ka neesmu izsalcis, pārņemts ar ēdienu, un kopā ar treniņu režīmu veiksmīgi kontrolē cukura līmeni asinīs. Tik lielā mērā, ka 2020. gada oktobrī varēju pārtraukt lietot medikamentus.

Pašlaik mani visvairāk satrauc ķermeņa izskats un ĶMI. Lai kā es pūlētos, ĶMI vēl aizvien nav samazinājies līdz maģiskajam 25. Tas svārstās starp 30 un 32. Reizēm tas atstāj uz mani sliktu iespaidu, jo visi pārējie veselības rādītāji man ir labi. Pulss miera stāvoklī, atgūšanās no fiziskās slodzes, asinsspiediens un holesterīna līmenis ir normāls vai lielisks.

Es neko neizslēdzu, bet visus ēdienus baudu ar mēru