Diabulīmija un diabēts – ēšanas traucējumi, par ko nerunā

Vairumam cilvēku nepatīk runāt par ēšanas traucējumiem. Lai arī jūs droši vien esat dzirdējis par anoreksiju un bulīmiju, vēl vieni ēšanas traucējumi, kas skar cilvēkus ir 1. tipa diabētu, ir diabulīmija. Kas tā ir? Kā tā rodas? Kādiem simptomiem ir jāpievērš uzmanība? Kā saņemt palīdzību vai kā palīdzēt kādam, kas, jūsuprāt, cīnās ar diabulīmiju? Te būs vairāk informācijas par ēšanas traucējumiem, par kuriem neviens nerunā, un dažas derīgas atbildes uz šiem jautājumiem.

Kas ir diabulīmija?

Diabulīmija ir ēšanas traucējumu veids, kas piemeklē, kad cilvēks ar 1. tipa diabētu sāk pārtraukt vai ierobežot insulīna lietošanu, lai zaudētu svaru.[i] Ja ir 1. tipa diabēts, insulīns ir vajadzīgs, lai dzīvotu. Insulīna nelietošana var būt bīstama.

Jūs droši vien zināt – ja pārtrauksiet lietot insulīnu, iespējams, zaudēsiet svaru. Bet jūs droši vien nezināt, ka patiesībā tie ir ēšanas traucējumi. Vairums cilvēku nav dzirdējuši par diabulīmiju. Tomēr tā ir nopietna un gana bieži sastopama.

Kā rodas diabulīmija?

Diabulīmija var rasties daudzu iemeslu dēļ. Parasti tā nav tikai viena lieta, bet dažādu sociālo, garīgās un fiziskās veselības faktoru kombinācija. To ietekmēt var pat dažas lietas, kas jums jādara, lai kontrolētu diabētu, piemēram:[ii]

• Koncentrēšanās uz svaru, apmeklējot ārstu
• Regulāra apēsto kaloriju un ogļhidrātu skaitīšana.
• Grūtības noturēt svaru veselīgā līmenī
• Nepieciešamība uzmanīgi lasīt pārtikas etiķetes.
• Sliktas attiecības ar veselības aprūpes speciālistiem
• Ēšana, lai novērstu hipoglikēmiju, kas var novest pie vainas sajūtas vai svara pieauguma
• Kauna izjūta par to, kā tiek kontrolēts diabēts

Reizēm diabulīmija var sākties ar pastāvīgu koncentrēšanos uz diabēta kontroli. Ķermeņa izskata jautājumi, vēlme zaudēt svaru vai diabēta izdegšanu arī to var ietekmēt.

Ja jums 1. tipa diabēts ir diagnosticēts nesen, jūs pirms tam droši vien zaudējāt svaru. Kad sākāt lietot insulīnu, svars, iespējams, atgriezās. Ar to var būt grūti tikt galā, tāpēc ir cilvēki, kas sāk izlaist insulīna devas.

Lai kā arī diabulīmija būtu sākusies, parasti ir grūti atpazīt simptomus un pēc tam atrast veiksmīgu terapiju.

Bieži sastopami diabulīmijas brīdinājuma signāli

Fiziski brīdinājuma signāli[iii]

• Regulāras nelabuma vai vemšanas lēkmes
• Sausa āda un mati
• Svara zudums
• Zems kālija vai nātrija līmenis
• Neskaidra redze
• A1C, kas pārsniedz 9.0
• Bieža urinēšana
• Pastiprinātas slāpes
• Neregulāras menstruācijas vai to zudums
• Nogurums
• Diabētiskās ketoacidozes epizodes
• Biežas rauga sēnīšu vai urīnpūšļa infekcijas

Uzvedības un emocionālie brīdinājuma signāli.

• Receptes, kas netiek izmantotas
• Nevērīga attieksme pret diabēta kontroli
• Bailes no pazemināta cukura līmeņa asinīs
• Stingri uztura likumi
• Trauksme vai depresija
• Diabēta kontroles turēšana noslēpumā
• Izvairīšanās no ēšanas publiski vai kopā ar citiem
• Satraukums, ka insulīns „padarīs mani resnu”
• Atteikšanās no pārtikas produktiem, lai samazinātu insulīna devas
• Izvairīšanās no tuviniekiem
• Pārņemtība ar fiziskajām aktivitātēm, svaru, ēdienu un kalorijām
• Pārmērīgas fiziskās aktivitātes
• Vairīšanās no ārsta apmeklējuma
• Satraukums par ķermeņa izskatu

Diabulīmijas iespējamās sekas

Ja organisms nesaņem pietiekami daudz insulīna, cukura līmenis asinīs ir pārāk augsts. Ja cukura līmenis asinīs ir paaugstināts ilgāku laiku, var rasties nopietnas sekas.[iv]

Īstermiņā diabulīmija var izraisīt:

• Bakteriālas infekcijas
• Muskuļu masas zudums
• Menstruālā cikla traucējumi
• Lēni dzīstošas brūces
• Dehidratācija
• Diabētiskā ketoacidoze

Ilgtermiņā paaugstināts glikozes līmenis asinīs var izraisīt asinsvadu bojājumus un novest pie acu problēmām. Var rasties nervu bojājumi un hronisks aizcietējums vai caureja, palēnināta kuņģa iztukšošanās vai pat dedzināšana, tirpšana, vājums plaukstās, kājās, pēdās vai rokās, ko sauc par perifēro neiropātiju. Beigu beigās pastāvīgi paaugstināts cukura līmenis asinīs var bojāt nieres, aknas un sirdi.

Diabulīmijas ārstēšana

Var būt grūti pārtraukt insulīna nelietošanu, lai zaudētu svaru. Tomēr ar atbalstu un palīdzību atlabšana ir iespējama.

Ēšanas traucējumu speciālisti un diabēta komandas ir kļuvušas informētākas par šiem ēšanas traucējumiem. Lai palīdzētu atveseļoties, nepieciešama vesela speciālistu komanda. Tajā varētu būt endokrinologs, garīgās veselības ārsts, kas specializējas ēšanas traucējumos, un dietologs. Pirmais solis uz ārstēšanos, protams, ir palīdzības lūgšana.

Palīdzības lūgšana, ja jums ir diabulīmija

Kontrolēt diabētu ne vienmēr ir viegli. Cīņa ar diabulīmiju to padara vēl grūtāku. Jūs varat cīnīties ar to, kāds jums šķiet savs ķermenis, vienlaikus jūtoties slikti par šo ēšanas traucējumu slēpšanu no tuviniekiem un veselības aprūpes speciālistiem.

Ja cīnāties ar nopietnu problēmu, atcerieties, ka vienatnē to nevar izdarīt. Tas nenozīmē, ka esat vājš vai neveiksminieks. Visi, kas strādā pie diabēta kontroles, saskaras ar kāpumiem un kritumiem.

Lūgt palīdzību var šķist grūti, bet tas ir pirmais solis uz atlabšanu. Tiklīdz jūs dalīsieties ar kādu problēmās, ko piedzīvojat, jūs būsiet gatavs virzīties uz priekšu un saņemt ārstēšanu no veselības aprūpes un garīgās veselības speciālistiem. Aprunājieties ar kādu, kam uzticaties, pārrunājiet to ar savu ārstu vai sazinieties ar Diabulīmijas palīdzības dienestu: diabulimiahelpline.org vai 1-425-985-3635.